Kopš 1924. gada Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrība Elzas Klaustiņas vadībā uzsāka praktisku cīņu pret tuberkulozes izplatību bērnu vidū, dibinot pirmo bērnu sanatoriju Ogrē, Ogres Grīvas muižā ( pašlaik Rīgas iela 14).   Šis sanatorijs bija paredzēts bērniem ar vārgu veselību vai tiem, kuri bija apdraudēti ar tuberkulozi, bet vēl neslimoja.

Sanatorijā tika nodrošināta veselīga vide — bērni dzīvoja svaigā gaisā, uzturējās brīvā dabā, sauļojās, saņēma labu pārtiku un aprūpi. Šie faktori tika uzskatīti par vissvarīgākajiem tuberkulozes profilaksē, īpaši bērnu vidū. 

 Attēlā: Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības priekšsēdētāja Elza Klaustiņa (centrā, baltā kleitā, ar gaišiem matiem) pie sanatorijas ēkas.  Latvijas Nacionālais arhīvs

Elza Klaustiņa bija ne tikai Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības vadītāja un organizatore — viņa personīgi iesaistījās sanatoriju ikdienā. Ogres sanatorijā, kurā sākotnēji bija 86 gultas vietas, Klaustiņa darbojās arī kā audzinātāja, būdama ciešā kontaktā ar bērniem un personālu.

Līdz 1934. gadam (t.i., pirmajos 10 darbības gados) Ogres sanatorijā ārstējušies 1340 bērni. Tā bija vieta ne tikai atpūtai un veselības stiprināšanai, bet arī izglītojošai videi — bērni turpināja mācības, piedalījās darbos un aktīvi pavadīja laiku. Liels izaicinājums bija iemācīt bērniem ēst — daudzi pirmoreiz dzīvē sastapās ar dārzeņiem, putrām, tomātiem,  pienu, ko sākumā atteicās dzert. Pat saldais kakao viņiem bija eksotisks dzēriens.   

Elza Klaustiņa uzskatīja, ka profilakse ir svarīgākais ierocis cīņā pret tuberkulozi, un Ogre kļuva par paraugvietu šim principam. Tā bija pirmā šāda veida iestāde Latvijā, kas vēlāk kalpoja kā piemērs citām bērnu kolonijām un veselības centriem visā valstī.

Sanatorijas paplašināšana un ilgstošā darbība bija iespējama, pateicoties ziedojumiem, sabiedrības atbalstam un Klaustiņas vadītajai līdzekļu vākšanas kampaņai – “Baltās puķes” dienām, labdarības pasākumiem un valsts atbalstam.

 Bērnu ikdiena Ogres sanatorijā

Ogres bērnu sanatorijā lielākā uzmanība tika pievērsta bērnu vispārējās veselības stiprināšanai. Galvenie līdzekļi tam bija sabalansēts uzturs, veselīgs dienas režīms un uzturēšanās svaigā gaisā. Bērnu diena tika rūpīgi strukturēta, lai organisms saņemtu gan atpūtu, gan kustību, gan pietiekamu barību un sauli — labākos profilakses līdzekļus pret tuberkulozi. 

Rīts sanatorijā sākās plkst. 7.30 ar celšanos un rīta higiēnas procedūrām — mazgāšanos, mutes un kakla skalošanu, zobu tīrīšanu. Pēc tam, plkst. 8.30, bērni brokastoja. Rīta stundas tika pavadītas rotaļās, vingrošanā un aktīvās nodarbēs brīvā dabā. Ap desmitiem bija otrās brokastis, bet līdz pusdienlaikam bērni devās uz upi peldēties un sauļoties.

Pēc pusdienām sekoja tā sauktā “klusā stunda” — divas stundas, kurās bērniem bija jāguļ izģērbušiem, ļaujot ķermenim atpūsties un uzņemt svaiga gaisa un saules dziedinošo spēku. Pēc atpūtas, ap plkst. 16.30, bija launags, kam sekoja dažādas pēcpusdienas nodarbes. Mazākie turpināja rotaļāties, savukārt vecākie bērni tika iesaistīti vienkāršos rokdarbos un praktiskos darbos. Vakariņas notika plkst. 19.30.

Šādos apstākļos — tīrā gaisā, ar regulārām maltītēm un fiziskām aktivitātēm — bērni ātri atguvās, pieņēmās svarā, kļuva mundrāki un redzami uzlabojās gan viņu fiziskā, gan emocionālā veselība.

Attēlā: Bērnu sanatorijas Ogres Grīvas muižas palātā zēni "klusajā stundā" guļ diendusu. Latvijas Nacionālais arhīvs

 Elza Klaustiņa – sieviete, kas savu dzīvi veltījusi sabiedrības labklājībai

Elza Klaustiņa (dzimusi Celmiņa 1885. gada 17. februārī Cēsīs) ir viena no Latvijas ievērojamākajām sabiedriskajām darbiniecēm un ilggadējā Latvijas tuberkulozes apkarošanas biedrības vadītāja.

Izglītību ieguvusi Cēsīs, vēlāk pašizglītības ceļā papildinājusies Maskavā, apmeklējot Šaņavska tautas augstskolu un mākslas studijas. Sabiedriskajā darbā iesaistījusies jau 1902. gadā, strādājot Cēsu latviešu biedrībā. No 1904. līdz 1912. gadam aktīvi darbojusies Maskavā dažādās izglītības un kultūras organizācijās. Vēlāk strādājusi Minskā kā skolotāja un palīdzējusi ievainotajiem Pirmā pasaules kara laikā.

1918. gadā kopā ar vīru — inženieri G. Klaustiņu (vēlāk Latvijas Universitātes docentu un dekānu) — atgriezās Latvijā. Viņa bija viena no Sieviešu palīdzības korpusa dibinātājām, organizēja palīdzību ievainotajiem Bermonta uzbrukuma laikā, vākusi līdzekļus dažādām sabiedriskām vajadzībām, tostarp bērnu atbalstam.

No 1924. gada Elza Klaustiņa vada Latvijas tuberkulozes apkarošanas biedrību. Viņas vadībā biedrība paplašinājās visā Latvijā — izveidoti sanatorijas punkti, bērnu kolonijas un aizsardzības centri. Galvenais mērķis bija ne tikai ārstēt slimību, bet arī novērst tās izplatību, īpašu uzmanību pievēršot bērniem un jauniešiem.

Rīgā tika atvērts bezmaksas tuberkulozes aizgādniecības punkts, darbojas ārsti un māsas, sniedzot palīdzību arī trūcīgajiem. Līdzekļus biedrības darbam vāc ar sabiedriskām iniciatīvām — “Baltās puķes” dienām, “laimes akā” un ziedojumiem.

Elza Klaustiņa 10 gadu laikā izveidoja vienu no svarīgākajām veselības aizsardzības organizācijām Latvijā, kas vēl šodien atzīta starptautiski. Paralēli sabiedriskajam darbam viņa allaž atradusi laiku arī ģimenei un mākslai.

Elza Klaustiņa savos memuaros  (1934.g.), atskatoties uz biedrības 10 gadu darbu, raksta:

“Ne jau tik gludi veicās toreiz koloniju un sanatoriju darbs, kā tas ir tagad. Gan vecāki no savas puses negribēja bērnus kolonijā laist, gan bērni, nepieraduši pie kārtības un režīma, mēģināja bēgt, tā radot rūpes un raizes koloniju vadībai. Tomēr, kad rudenī bērni atgriezās mājās pieņēmušies svarā un spēkā, tad vecāki savu spriedumu mainīja un nākošā gadā jau pieteicās nevien pagājušā gada koloniju bērni, bet tāds daudzums bērnu, kuriem ārsti ieteikuši veselības uzlabošanai atpūtu sanatorijās un kolonijās, ka ar skubu vien biedrībai bija jādomā par vietu pavairošanu kā sanatorijā, tā kolonijā“.

 Attēlā: Bērni uz lauku ceļa pavada literāti, Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības priekšsēdētāju Elzu Klaustiņu.  Latvijas Nacionālais arhīvs