26. aprīlis ir Dzimšanas diena leģendārajam kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājam Edgaram Kauliņam ( (dzimis 1903. g.)

Bet kā sākas viņa darba biogrāfija?

No E. Kauliņa grāmatas “Kad migla krīt” ( 1972 g.):

“Laikraksti un politikāņi klaigāja, ka dzīve ejot uz augšu, ka brīvā Latvija uzplaukstot. Tādām runām bija arī savs pamats — pilsētās sāka kūpēt dažu nelielu fabriku dūmeņi, ostā laiku pa laikam piestāja kuģi, gandrīz uz visiem stūriem atvērās amatnieku darbnīcas, kā sēnes pēc lietus saradās visādas tirgotavas, veikali un bodītes, rosījās lieli un mazi šeftmaņi, jūtami atspirga lauksaimniecība. Taču pastāvīgu darbu atrast Rīgā nepavisam nebija viegli. Veltīgajos klejojumos pa Rīgas ielām noplēsis pāri pazoles, cits manā

vietā pilsētai pagrieztu muguru un meklētu glābiņu laukos, bet es to nedarīju. Man laikam tomēr ir sīksta daba — ja kaut ko esmu ieņēmis galvā, tad no tā nekādi nespēju atkāpties. Es biju cieši nozvērējies vairs nekalpot budžiem un atrast darbu Rīgā. Par spīti visam piedzīvotajam neveiksmēm tomēr turpināju meklēt savu vietu šaja pret mani tik neviesmīlīgajā pilsētā.

Laime man uzsmaidīja gluži nejauši. Kādu dienu, ejot gar cirku, es apstājos pie kliedzoši reklāmas plakātiem. Pārlaidis skatienu

ugunsrijējiem, klauniem ar sarkaniem deguniem kā plaukstošu rožu pumpuriem, daiļām meitenēm, kas galvu reibinoša augstumā virs arēnas izdarīja «salto mortāle» lēcienus, tīģeriem, kas brāzās caur liesmojošiem apļiem, pie cirka ieejas es pamanīju bariņu puišu. Saspiedušies cieši kopā, viens otram mīdami uz kājām, viņi tur lasīja pie durvīm izkārtu sludinājumu. «Varbūt darba piedāvājums?» man iešāvās prātā, un arī es pievienojos ziņkārīgo pulciņam. Patiesi, uz baltās papīra lapas ar sarkanu zīmuli bija rakstīts: «Cirkā vajadzīgs bereitors, kas no iepriekšējas darba vietas var uzrādīt labas rekomendācijas. Alga pēc vienošanās. Pieteikties cirka kancelejā.»

— Bereitors, kas tas tāds? — kāds izbrīnījies izmeta.

— Begemotu dīdītājs, — cits viņam smiedamies atbildēja.

— Neķer, čalīt, uz mušpapīra; ja nezini, tad stāvi mierīgi pie ratiem, — atcirta pirmais.

— Noskaidrot tomēr derētu, par to mums neviens pa muti nesitīs. Varbūt starp mums patiesi ir kāds bereitors? — ieminējās trešais. — Ejam uz kanceleju! — viņš mudināja.

Viss bars tūdaļ sakustējās un sāka pa durvīm spraukties cirkā. Arī es

gāju viņiem līdzi. Pie kancelejas mūs jau sagaidīja vesela burzma. Tur drūzmējās gan pavisam jauni puišeļi, gan vīri pusmūža gados, gan sirmi večuki.

— Es nemaz nezināju, ka Rīgā tik daudz bereitoru, ar tiem jau cirks

varēs izdresēt visus fūrmaņu zirgus, — kāds ironizēja, kad mēs pievienojāmies gaidītāju drūzmai kancelejas durvju priekšā.

Nu man bija skaidrs, ko nozīmēja vārds «bereitors», bet es projām negāju. Man likās, ka es neesmu sliktāks «bereitors» par tiem, kas te sapulcējušies, varbūt pat pārāks par daudziem — es vismaz pratu ar zirgiem apieties. To darīt es biju mācījies visā savā līdzšinējā dzīvē. Zirgs man kalpa gaitās bija darba biedrs, Armijā ciņu biedrs, obli-

gātajā karadienestā mācību biedrs. Maz ticams, ka šajā barā atradās arī vēl otrs tāds, kas būtu tik garu ceļa gabalu nostaigājis kopā ar zirgu kā es. Tāpēc laikam pat Jaungada naktī izlietajā laimes figūriņā man sekoja mans uzticamais draugs. Varbūt viņš mani nepametīs arī šajā grūtajā brīdī?

Pēc brītiņa atvērās kancelejas durvis, un pa tām iznāca stalts slaida

auguma kalsnējs vīrs, tērpies brūnganā sporta žaketē un platās golfa biksēs....

Es gluži vai neticēju savām ausīm, kad staltais vīrs, padevis labrītu,

teica:

— Kauliņ, jūs nāksiet man līdzi uz staļļiem.

— Skaidrs, tātad mēs varam šļūkt tālāk pa diegu, — skumīgi novilka

puisis, kas mani uzcienāja ar papirosu, un pagriezās uz izejas pusi.

—- Lai arī cik man jūsu būtu žēl, tomēr darbā varu pieņemt tikai

vienu, — bezspēcīgi rokas noplātīja mans jaunais saimnieks.

Tā nejaušībai bija labpaticis manu dzīves ceļu ievirzīt man pavisam

nepazīstamā pasaulē — Rīgas Solomonska cirkā un tur kļūt par zirgu dresētāja, slavenā Rudolfo Trucci audzēkņa, Eduarda Priedes bereitoru..

Tajos gados tā dēvētā labākā sabiedrība cirka arēnas uzvedumus ne

uzskatīja par mākslu, pat augstprātīgi tos nopulgoja par balagāniem.

Tikpat nicinoša bija šo aprindu izturēšanās pret cirka ļaudīm. Ja sabiedrības krējums savas pieņemšanas mēdza izpušķot ar redzamākajiem teātru aktieriem un operas solistiem, tad cirka aktieru ievešana šaiā sabiedrībā nepiederēja pie smalkā toņa. Un tomēr šie iedomīgie snobi ar savām dārgajos zvērādas kažokos tērptajām dāmām katru vakaru aizpildīja cirka ložas.

Patiesības labad jāsaka, ka arī daudzi cirka aktieri savu misiju arēnā

saskatīja vienīgi publikas izklaidēšanā. Maestro Priede, kā viņu dēvējadarba biedri, par savu profesiju bija citās domās. Jau pirmajā dienā pēc repetīcijas manēžā, kad viņš mani bija iepazīstinājis ar dažām zirgu dresūras ābeces patiesībām, Priede, paceldams gaisā garo pātagu, teica:

— Lūk, sambajero — mūsu amata rīks, taču tas nav domāts zirgu

sišanai bet diriģēšana, īstai mākslai pātaga nav sabiedrotais. lebiedēts zirgs gan izpildīs jūsu pavēles, bet bailēs no soda viņš pārcentisies, viņa kustības būs nedrošas un saraustītas, zudīs ritms un grācija izpildījuma, zudīs viņa individuālās rakstura īpatnības, nebūs mākslas. Ar zirgu jaapietas saudzīgi cilvēcīgi, ar viņu jāprot sarunāties. No savas pieredzes es varu apgalvot, ka gandrīz katrā zirgā slēpjas mākslinieka talants, bet to izkopt var tikai ar pacietīgu darbu, kurā pat niecīgāka varmācība var visu sabojāt. Zirgs ir gudrs dzīvnieks, viņš katra cilvēka spej saskatīt dvēseli un mākslas dresūrai padodas tikai tam, kas viņu patiesi mīl un cienī.

Tik cildinošas atsauksmes par zirgiem es dzirdēju pirmo reizi mūža.

Taču tie nebija tikai tukši vārdi, tie bija zirgu dresūras principi, uz kuriem Eduards Priede dibināja visu savu mākslu. Jau viņa skolotājs Rudolfo Trucci bija teicis: «Velns parāvis, es skatos, kā Eduards repetē, un apskaužu! Esmu pārliecināts, ka viņš prot zirgu valodu!»