Oktobra sākumā, atzīmējot Starptautisko skolotāju dienu, atcerēsimies vienu no izcilākajiem Latvijas skolotājiem, kurš var lepoties ar vairākām skolēnu paaudzēm un tūkstošiem skolotāju, kurus viņš ievadījis dzīvē.

 Protams, viņa devums Latvijas skolu vēsturē ir milzīgs, bet šoreiz par viņa unikālajām kolekcijām, kuras viņš aizrautīgi krājis, un diemžēl daudz ko arī pazaudējis, bet vienmēr teicis: Ja tevi septiņas reizes gāž zemē, tad celies astoņas reizes augšā!

NEATLAIDĪBA UN SPĪTĪBA NO TĒVA

Jānis Greste dzimis 1876.  gada vasara  Smiltenes pagasta Mālavas skolas skolotāja Jēkaba Grestes ģimenē. Tēvs bija novadā arī iecienīts pīpju un ratiņu dreimanis. Jēkabs visu mūžu daudz strādāja, un,  kad smagas slimības dēļ vairs nevarēja pats pārvietoties, viņu pēdējos deviņus dzīves gadus uz rokām ienesa klasē. Jānis no tēva, kuru zaudēja 11 gadu vecumā, mantoja neatlaidību un spītību un nolēma iet tēva pēdās – kļūt par pedagogu. Savas skolotāja gaitas sācis Valkas apriņķa Kolberģa Bejas pagasta skolā, kurā nostrādājis no 1893. līdz 1897. gadam.

1901. gadā Jānis Greste devās uz Pēterburgu, lai iestātos Skolotāju institūtā un iegūtu ģimnāzijas skolotāja diplomu. Uz 23 pirmā kursa studentu vietām pretendēja 88 kandidāti. Pēc iestājeksāmeniem viņš palika  aiz "strīpas" kā divdesmit ceturtais. Viņš, trīs dienas stāvot pie kabineta durvīm, pārbaudīja institūta vadītāja pacietību, kamēr beidzot tas neizturēja latviešu jaunekļa neatlaidību un padevās – ieskaitīja viņu nākamo studentu skaitā.

Pēc diviem gadiem, 1903. gadā, Greste  atgriezās dzimtenē un uzsāka skolotāja gaitas Valmieras pilsētas skolā un proģimnāzijā,  bet dzīves gaitā viņam nācās strādāt daudzās Latvijas skolās – Jēkabpilī, Jelgavā, Lielvārdē un Rīgā. Darbojās viņš arī  kā daudzu muzeju dibinātājs un  unikālu kolekciju krājējs.

FANĀTIĶIS – KOLEKCIONĀRS UN VIŅA PIRMAIS KRĀJUMS

 1977. gadā Rīgā iznāca Jāņa Grestes autobiogrāfiskā grāmata  «...Kā dzeņa vēders», kur autors  apraksta, kā sākās viņa aizraušanas ar  kolekcionēšanu. «Vai es toreiz vēl rāpoju vai jau uz pakaļkājām staigāju, nevaru atcerēties, bet to zinu, ka jau sāku krāt. No šīs kolekcionēšanas slimības līdz mūža beigām vaļā netikšu, un arī negribu. Alsviķos savās «Laiviņu» mājās vilku kopā kā pele midzeni. Man te bija desmitiem galvaskausu, turpat «Laiviņu» kalnā raktu, bija varbūt piecdesmit saktu, tikpat gredzenu, rokas sprādžu, šķēpu uzgaļu, cirvju, dūči, pāris litru kauri gliemežu, vaiņagu pērles, segu gabali utt.»

Tas bija pamats pirmajai Grestes kolekcijai, bet  1917. gada   dzimtā  māja nodega ar visām mēbelēm, drēbēm un krājumiem.  

1907. gadā ar visu jaunības spēku Greste sāk veidot  Skolu muzeju Rīgā, Martas ielā 5.  Par saviem līdzekļiem viņš pirka pat formalīnu un traukus,  bija skeleti, galvaskausi, izbāzti dzīvnieki,  minerālu kolekcijas.   « …1910. gadā aizbraucu uz Pēterburgu. Bet uz Martas ielas drupām radās divas iestādes: Izglītības ministrijas Skolu muzejs un Izglītības ministrijas Mācību līdzekļu nodaļa. Kad pēc vienpadsmit gadiem atgriezos Rīgā, tad pirku atpakaļ par naudu dažas savas mantas. Un tā bija laipnība, ja man atļāva uz kādu laiku izmantot sava paša taisītās lietas — aparātus, preparātus, modeļus.»

LIELVĀRDE – PĒDĒJĀ LIELĀ MILESTĪBA

"Lielvārde bija mana pēdējā lielā mīlestība," raksta J. Greste grāmatā «...Kā dzeņa vēders». 1940./41. gadā Lielvārdes Lāčplēša  pamatskolā viņš sāk "rīkot muzeju visos priekšmetos".  Pats dzīvoja  apmēram 3 kilometrus no skolas, mājās «Apses».  Skolas priekšmetiem bija  savākts bagātīgs materiāls.   Vēsturei, piemēram,   Gotharda Ketlera pergaments no 1560. gada.  Anatomijai — visi cilvēka kauli, ģipša modeļi, preparāti, tabulas. Lai iegūtu  eksponātus, Greste strādāja morgā, viņš bija sastopams arī lopkautuvē — preparējot dzīvnieku iekšējos orgānus. Bija arī  divarpus metru garš krokodils,  ko skolotājam izdevās atvest no Pēterburgas. Skolas zālē   gar logiem bija četri lieli stikla akvāriji. Uz logiem mazas burkas ar zivtiņām, gliemežiem un citiem ūdens dzīvniekiem.

«Vai man vairs tālāk jārunā? Tas tak skaidrs — ja man izdevies ko gatavu dabūt, tad tam jāizput. 1941. gadā kara laikā skolu nodedzināja. Jāsaka, ka še pirmo reizi sirds iesāpējās. Citus zaudējumus esmu saņēmis mierīgāk. Lielvārdes sitiens ir viens no vissmagākajiem.» 

Bija vēl viens nežēlīgs sitiens, protams, grāmatā, kas iznāca padomju laikā, šis fakts nebija pieminēts. 1941. gada 25. martā ģimenes lauku mājās Rembates «Apsēs» bija  apcietināts  Jāņa Grestes dēls Jānis. Viņš tika apsūdzēts pēc 58-1a, 58-11 pantiem. Piespriests  nāves sods. 1942. gadā nošauts Čkalovas apgabala Soļileckas cietumā.  Par to tēvs  ilgi nezināja.

1944. gada oktobrī, vācu armijai atkāpjoties, Lielvārdes skolu nodedzināja. Stāsta, ka ēka jau degusi, bet viens karavīrs dedzīgi spēlējis klavieres. Skolā no 1944. gada pavasara līdz oktobrim bija ierīkots kara hospitālis. Skolas vietā drupas stāvēja līdz sešdesmitajiem gadiem, kad nolēma, ka kolhozam «Lāčplēsis» vajadzīgs klubs un kantoris.

Visu rakstu lasiet žurnāla "Mājas Viesis" - 3.10.2024 - 

https://izdevumi.latvijasmediji.lv/izdevumi/mv/2024/10/03/