Šajās pavasara dienās, kad gaisā uzvirmo putnu dziesmas, ir vērts atcerēties izcilo ornitologu, mūsu novadnieku  Kārli Griguli. Viņš bija  viens no vadošajiem ornitologiem Latvijā, kurš  pētījis putnu sugas un viņu migrāciju, kā arī aktīvi piedalījies putnu aizsardzības iniciatīvās. Grigulis ir pazīstams ne tikai ar saviem pētījumiem, bet arī ar savu ieguldījumu sabiedrības izglītošanā un dabas aizsardzības veicināšanā.  

Fragments no K. Griguļa publikācijas “PAVASARIS - PUTNU RIESTU DZIESMU LAIKS”

Par visiem gadalaikiem krāšņākais ir pavasaris, kad lauki un meži atmostas no ziemas miega. Gājputni atgriežas no siltajām zemēm, dzied, riesto un rotaļājas. Pirmie sevi liek dzirdēt rubeņu gaiļi. Gaismai austot, kāda purva vai meža saulainajā laukumā viņu salasās vesels bars. Spārnus nolaiduši, lirveidigās astes gaisa pacēluši, viņi lec, skraida un rubina tā, ka visa pamale skan: «Pārdošu kažoku, nopirkšu apmetni, pārdošu ka žoku, nopirkšu apmetni!» un beidzot gari nošņācās:«Čufīššš!»

Rubeņa vecākais brālis mednis rīkojas citādi, ar savam riestam izvēlas resnu priedes zaru un, gaismai austot, pavērš savas zalgojošās krūtis pret austrumiem un dzied. Šī dziesma ir daudz klusāka par rubeņa dziesmu, bet mednis to dzied ar tādu aizrautību, ka nemaz nedzird, kas viņam apkārt notiek. Dziesmas laikā mednieks tam droši var pielekt klāt un izšaut. Plēsīgie putni, kuriem nav nekādu dziesmu, rāda savu spārnu veiklību. Viņi paceļas gaisā līdz pat mākoņiem un kūleņodami nāk lejā, taisīdami visādus pilotāžas brīnumus.

Dziedātājputni māju strazds un lauku cīrulis, atgriezušies no siltajām zemēm, uzmeklē apdzīvotas vietas parkus, dārzus, kolhoza laukus un priecīgi dzied. Putni savas dziesmas risina kā nu kurš. Dziedātājstrazds, stērstītē, erickiņš, lukstu čakstīte un vēl citi dziedot sēd koka galotne, bet visi ķauķi, lakstīgalas, muškērāji un citi dzied pazarēs, pie kam melngalvas, gaišais un iedzeltenais ķauķis dzied ļoti nemierīgi, lēkājot pa zariem. Akmeņčakstīte, koku un pļavu čipstes, brūnspārnu, svītrainais un ceru ķauķis paceļas gaisu un, laižoties lejup slipā vai taisna līnijā, dzied savas melodijas, spārnus vēcinādami.

Saulei lecot, visi putni dzied braši un aizraujoši, bet daži uzsāk savus koncertus, jau gaismai austot. Pie pēdējiem pieder lakstīgalas, cīruļi, dzeguzes u.c. Pusdienas laika dziedātājputnu lielākā daļa pārtrauc savas dziesmas. Tie putni, kas uzsāk dziedāt pēc saules lēkta, dzied lielākoties līdz saules rietam, bet tie, kas uzsāk dziedāt pirms lēkta, turpina dziedāt ari krēslā. Var būt tikai daži izņēmumi raugoties pēc atmosfēriskiem apstākļiem. Bet nakts vidū gandrīz visi putni apklust, un tikai reti kāda melodija ir dzirdama.
Dažām dziedātājputnu sugām čunčiņam, tītiņam, dzeguzei, griezei dziesma sastāv no vienas vienīgas skaņas, ko tie vienādā toni atkārto. Ja putnu balsis pareizi atdarina, var viņus pievilināt klāt. Kraukļa, vārnas, dzeguzes, pupuķa, rubeņa un vēl citu putnu dziesmas un saucienus iespējams atdarināt ar balsi. Dziedātājstrazda, melnā meža strazda, vālodzes, dzilnas, sarkankrūtīša, kuitalas, ari lakstīgalas un citu putnu flautas vai stabules skaņām līdzīgās dziesmas atdarināmas ar lūpām svilpojot. Turpretī mežirbes, ķīvītes, peļu klijāna, lauku piekūna un vēl citu putnu balsis atdarina ar speciāli izgatavotiem mānekļiem un svilpītēm.

Jaunajiem naturālistiem un putnu draugiem, kas vēlas atdarināt putnu balsis, kā vienkāršākos līdzekļus varu ieteikt pašu plaukstas, dūri un lūpas, ar ko, maz liet iepraktizējoties, novērotājs putnu dziesmas varēs atdarināt labāk nekā ar sporta veikalos pirktiem lokiem un  svilpītēm. 

 Kārlis Grigulis, 1970.g.