Ar Ogresgalu – precīzāk ar “Kārļiem” – saistās komponista dzīvē romantiskākais un laimīgākais laiks.

 1903. gada vasaras sākumā Emīls Dārziņš ieradās "Kārļos" kopā ar Mariju Deideri – radinieci mājas saimniecei Madei Rozītei. Marija bija matemātikas skolotāja Voldemāra Maldoņa ģimnāzijā Rīgā, un vēlāk kļuva par Emīla Dārziņa sievu.

Toreiz “Kārļos” Dārziņu neviens vēl nepazina. Marija stāstīja, ka viņas draugs ir klavierskolotājs, mācījies Pēterburgas konservatorijā, taču studijas nepabeidzis līdzekļu trūkuma dēļ.

Ar saimnieci Madei Rozīti Dārziņam uzreiz izveidojās ļoti siltas un sirsnīgas attiecības. Made mīlēja mūziku, viņai pašai bija izcila balss – jaunībā viņa sapņoja kļūt par dziedātāju. Kad Emīls ieradās “Kārļos”, viņam bija 28 gadi, bet Madei – ap 40. Emīls šeit jutās īpaši labi. Vēlāk viņš atcerējās:“Tas bija viens no ne daudziem īstiem mierīgas, klusas laimes apjautas laika posmiem manā mūžā, kad var tā svabadi ļauties visam labajam.”

Māja atradās ābeļdārza ielokā. Made piedāvāja Emīlam dzīvot omulīgā dārza mājiņā, kur neviens ciemiņš netraucēja. Tas bija svarīgi šim īpašajam viesim, kurš atbrauca uz “Kārļiem” ar cēlu mērķi – komponēt, tostarp radīt mūziku Aspazijas dzejolim “Mēness starus stīgo”, kuru bija paredzēts atskaņot V Vispārējos latviešu dziesmu svētkos 1904. gadā.

Taču tajā vasarā – ne šai dziesmai, ne kādai citai jaunai mūzikai Dārziņš pie notīm nemaz nepiesēdās. Jāpiemin, ka “Mēness starus stīgo” pirmoreiz tika atskaņota tikai 1910. gada V Vispārējo latviešu dziedāšanas svētku koncertā, jo 1904. gadā sākās Krievijas–Japānas karš, un svētki tika atlikti.

Tomēr tajā brīdī vēl neviens nejuta tuvojošās pārmaiņas – ne karu, ne revolūcijas nemierus. Pagāja vasara skaistā dabā, baudot dzīvi un darot lietderīgu darbu. Emīlam līdzās bija arī patīkama meiteņu sabiedrība – Marija ar savu draudzeni Matildi un Mades trīspadsmitgadīgā meita Anna. Jautrās, skaistās meitenes sauca pastaigās gar Ogres upes krastiem un taciņām pie Rankas upītes ietekas. (Starp citu, skatoties kartē, Ogres upes plūdums Ogresgala pagastā veido izteiktus līkumus un cilpas, kas atgādina ābeli – auglības un radošuma simbolu. Šobrīd ābele ir arī Ogresgala pagasta logotipa elements.)

Vakari “Kārļu” lielajā mājā pagāja klaviermūzikas pavadībā – visi aizrautīgi spēlēja. Emīlam, kurš trīs gadus Pēterburgā bija dzīvojis pusbadā, Mades bagātīgi klātais galds ar svaigiem produktiem no savas saimniecības šķita kā debesu dāvana.  

Kas bija Made Rozīte, kura rūpējās par jauno cilvēku un viņa dzīves posmu “Kārļos” spēja padarīt tik laimīgu un bezrūpīgu? 20. gadsimta sākumā Mades un viņas vīra Krišjāņa lauku saimniecība bija viena no priekšzīmīgākajām zemnieku saimniecībām Latvijā – ar lielu sugas lopu ganāmpulku, meliorētu zemi, kultivētām pļavām un ganībām, modernu lauksaimniecības tehniku. Bet līdz uzplaukumam bija jāiet garš un grūts ceļš... 1940. gadā Made Rozīte, ieejot sava mūža 77. gadskārtā, intervijā avīzei “Jaunākās Ziņas” 5. janvāra numurā stāsta: “Vecajos Kārļos priekškara laik metā nebija viegli uz priekšu tikt. Trūka norādījumu, kā pareizi iekopt saimniecību. Abonējām gan abus lauksaimniecības žurnālus, bet ar teorētiskām zināšanām vien tālu nevarēja tikt. Jāmeklē bija praktiskie pieredzējumi. Mans vīrs Krišjānis bieži mēroja tālus ceļus, meklējot sev un tad arī citiem sniedzot pamācības, kā vajag saimniekot. Turpretim tagad, kad mūsu zemē ērti pieejama visās nozarēs agronomiskā palīdzība, ikvienam zemturim jau, kā mēdz teikt, vai mutē sabāž visas saimniekošanas gudrības.” Protams, neiztika bez kļūdām. Pie mēram, lopbarības burkānu audzēšanā. Jau pirmajā gadā gūta ļoti bagātīga raža, bet saimniecība bijusi galīgā neziņā, kā burkāni uzglabājami ziemai, – tie vienkārši samesti kaudzēs ar lakstiem uz āru, neapsegti, par laimi, pa devusies ļoti silta ziema, un šī lopbarī ba nav zudusi. “Kārļi” kā viena no pirmajām saimniecībām piedzīvoja “centrifūgas revolūciju”. Ar šo tehnisko jauninājumu saimniecība pacēlusi sviesta vērtību no 20 līdz 40 kapeikām mārciņā. Pirmais pasaules karš pārvērta “Kār ļus” drupās, visas saimniecības ēkas bija pilnīgi sagrautas, lauki izpostīti. 

Ne tikai jauna mīlestība uzplauka 1903. gada vasarā, bet arī cieša un cieņpilna draudzība ar Madi Rozīti, kas turpinājās līdz komponista pāragrās nāves stundai. Emīlam ļoti pieķērās arī Mades meita Anniņa. Mūzikas vēsturniece Vija Brie de-Bulavinova raksta: “Dārziņš pasniedza viņai klavierstundas, ievadīja mūzikas pasaulē, ņemot līdzi uz koncertiem, palīdzot orientēties gan skaņdarbu uz būvē, gan priekšnesumā. Tieši Anniņa bija par iemeslu tam, ka “Kārļos” katru gadu plaši tika svinēta Annu diena. 

Vēl 1903. gada vasaras sākumā Dārziņš ciemojās literāta un dzejnieka Jāņa Poruka sievas Ernestīnes vecāku mājās netālu no Cēsīm. Ar šo viesošanos sais tās arī slavenā “Melanholiskā valša” tap šanas vēsture. Visvalža Peņģerota 1925. gadā izdotajā Dārziņa piemiņas krājumā ir saglabājies Dārziņa mātes Marijas stāstījums. Viņa atceras: “Man Poruka kundze stāstīja, ka Emīls, kad Poruks vēl bija vesels [viņam bija nervu slimība], aizbraucis reiz pie viņiem cie mā viņas vecāku mājās. Tur esot lapene, visa apaugusi ar zaļumiem. Tai lapenē viņa ar Poruku esot saderinājusies, un Poruks vasarās pastāvīgi tur sēdējis un rakstījis. Arī toreiz Dārziņš ar Poruku nosēdējuši lapenē gandrīz visu nakti. Runājuši ļoti maz, it kā saprazdami bez vārdiem, ko katrs domā un jūt. Poruka kundzei, kura arī tur sākumā bijusi, pali cis garlaicīgi un viņa aizgājusi gulēt. Po ruks arī uz kādu brīdi aizgājis no lapenes, un Emīls palicis viens pats. Tad viņš esot redzējis kādu parādību: tam lapenes stūrī parādījusies Dievmāte un gai sābijušas dzirdamas skaņas. Rītā viņš to Porukam esot izstāstījis, piesēdies pie klavierēm un mēģinājis naktī dzirdēto spēlēt. Tas esot bijis “Melanholiskā valša” sākums.”

 Ogresgala tautas nams, kur agrāk bija Rozīšu ģimenes īpašums.